Ivars Šmits: Kas uzņēmumos traucē laikus pamanīt darba drošības riskus?

Darba drošība nav tikai iekšējo noteikumu vai normatīvo aktu izpildes jautājums, tā ir uzņēmuma atbildības, cilvēkkapitāla un noturības rādītājs. Taču pat pārdomātas drošības sistēmas ne vienmēr spēj pilnībā pasargāt no negadījumiem, ja organizācijā netiek laikus pamanītas un novērstas nepilnības. Tāpēc būtisks ir jautājums – kas uzņēmumos traucē laikus ieraudzīt darba drošības riskus un pietuvoties mērķim par nulli negadījumiem darba vietās?

Drošības kultūra sākas ar sakārtotiem darba drošības pamatiem. Darba devēja uzdevums ir nodrošināt, lai cilvēks būtu pasargāts no paredzamiem darba vides riskiem, un tas nozīmē konkrētajai nozarei, darba apstākļiem un sezonai piemērotu darba apģērbu un aprīkojumu.

Metālapstrādē, ražošanā, pārtikas nozarē, loģistikā vai citās jomās šīs prasības būtiski atšķiras, taču visos gadījumos darba apģērbs nav tikai formāla prasība vai uzņēmuma vizuālās identitātes elements. Piemēram, metinātāju darba apģērbs ir īpaši izstrādāts, lai pasargātu no karstuma, dzirkstelēm un uguns, tādējādi samazinot nopietnu traumu risku ikdienas darbā. Darba apgērbs ir praktisks aizsardzības instruments, kas palīdz mazināt traumu, apdegumu, paslīdēšanas, redzamības un citu ar darba vidi saistītu risku iespējamību.

Arī Valsts darba inspekcijas dati apliecina, ka nelaimes gadījumi darba vietās Latvijā joprojām ir smaga problēma. 2024. gadā reģistrēti un izmeklēti 2312 nelaimes gadījumi darbā, no tiem 250 bijuši smagi, bet 25 – letāli. Savukārt 2025. gada pirmajā pusgadā reģistrēti un izmeklēti 1080 nelaimes gadījumi darbā, tostarp vairāk nekā 80 smagi un astoņi letāli gadījumi. Šie dati atgādina, ka pat sakārtota darba vide un drošības prasības pašas par sevi negarantē, ka risks tiks laikus pamanīts vai novērsts. Nereti būtiskākās problēmas rodas brīdī, kad darbinieks baidās runāt par nepilnībām, neziņo par novērotiem riskiem vai netic, ka situācija tiks risināta. Tieši šajā punktā darba drošība no tehniska jautājuma kļūst arī par organizācijas kultūras un darbinieku iesaistes jautājumu.

Tieši darbinieku klusēšana ir brīdis, kurā pat labi izveidotai darba drošības sistēmai ir risks zaudēt savu spēku. “Lindstrom” un “Norstat Latvija” pavasarī veiktās aptaujas dati liecina, ka 65 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka strādājošie neziņo par novērotiem darba drošības pārkāpumiem. Tas norāda uz problēmu, kas ir dziļāka par formālām procedūrām – risks var būt pamanīts, bet paliek noklusēts. Turklāt šīs klusēšanas iemesli ir cieši saistīti ar uzticēšanos darba videi. 39 % aptaujāto to skaidro ar bailēm zaudēt darbu, 28 % ar neticību, ka situācija tiks atrisināta, bet 26 % ar bažām sabojāt attiecības ar darba devēju. Darba drošībā šāda klusēšana var kļūt par apstākli, kas ļauj riskam saglabāties līdz brīdim, kad tas pārvēršas negadījumā.

Klusēšana darba drošības kontekstā pati par sevi ir ļoti bīstams signāls. Tas parāda, ka darbinieks, slēpjoties aiz bailēm vai neticības, ka situācija tiks risināta, neiesaistās un nelīdzdarbojas, lai uzņēmums nonāktu līdz negadījuma galvenajam cēlonim. Bet tieši kopīga cēloņu, nevis vainīgā meklēšana ir tas, kas var ieviest fundamentālas pārmaiņas drošības kultūrā un palīdzēt novērst līdzīgu situāciju atkārtošanos nākotnē.

Darba drošība – daļa no ilgtspējas pārvaldības
Tas sasaucas arī ar tendencēm Eiropas līmenī, kur darba drošības jautājums arvien ciešāk tiek sasaistīts ar uzņēmumu ilgtspējas un pārvaldības dienaskārtību. Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras stratēģija (EU-OSHA) 2025.-2034. gadam izceļ nepieciešamību attīstīt preventīvus instrumentus risku mazināšanai un veicināt pozitīvu darba drošības un veselības aizsardzības kultūru darba vietās.1 Šī skatījuma maiņu pēdējos gados ir veicinājušas arī ilgtspējas ziņošanas prasības, kas darba drošību liek vērtēt plašāk – ne tikai kā iekšēju darba aizsardzības procedūru, bet kā daļu no uzņēmuma atbildības pret cilvēkiem, darba apstākļiem, veselību, spējot ilgtermiņā pārvaldīt riskus. Jau no šī gada ilgtspējas ziņošanas prasības attiecas arī uz daļu mazo un vidējo uzņēmumu, tādējādi arī darba drošības jautājumus arvien ciešāk integrējot plašāku uzņēmumu pārvaldībā un attīstības plānošanā.

Svarīgākais, ka darba vides riskus vislabāk spēj pamanīt tie, kuri ar tiem sastopas ikdienā. Tieši darbinieki pirmie pamanīs, ja aprīkojums ir nolietojies, kāds process rada lieku risku vai ikdienas darba organizācijā parādās nepilnības. Tāpēc mērķis par nulli negadījumiem nav sasniedzams bez darbinieku līdzdalības. Darba devēja uzdevums ir veidot tādu iesaistes kultūru, kurā darbinieki jūtas droši runāt par riskiem, zina, kā par tiem ziņot, turklāt – redz, ka šie signāli tiek sadzirdēti un pārvērsti konkrētos uzlabojumos. Mūsu uzņēmuma pieredzē viens no šādiem praktiskiem risinājumiem ir kvadrātkodu sistēma – noskenējot uzņēmuma telpās izvietotos kodus, darbinieki var ātri ziņot par darba vides riskiem vai ierosināt nepieciešamos uzlabojumus, kas nonāk pie atbildīgās komandas izvērtēšanai un rīcībai.

Šādā veidā darbinieks no pasīva drošības prasību izpildītāja kļūst par aktīvu drošas darba vides līdzveidotāju. Uzņēmumiem tas nozīmē domāt par darba drošību kā par savstarpēji saistītu sistēmu, kurā darba apģērbs, aprīkojums, procesi, darbinieku līdzdalība un darba devēja caurspīdība papildina cits citu. Jo ātrāk risks tiek pamanīts un nosaukts, jo lielāka iespēja to novērst, pirms tas kļūst par negadījumu un kādam – par smagu traumu, kas atstāj sekas uz dzīves kvalitāti.